Kamanu suņu sports kā motivators Valmieras 5. vidusskolas jauniešiem

Rakstu dienu pirms Līgo. Šī ir sestā diena kopš pēdējās nodarbības projektā “Dod ķepu”. Šajā nodarbība saņēmu lūgumu uzrakstīt rakstiņu par savu pieredzi, ko guvu šī mācību gada laikā. Te nu būs...

Sniegšu pāris atslēgas vārdus, lai saprastu, ar ko tad ir saistīts šis projekts manā dzīvē... HASKIJI. Sports. Radošums. Sirsnība. Velo. Kamanas. Komanda. Sarunas. Filma. Piedzīvojums. Daba. Cilvēku kopiena.

Minētajos vārdos ietilpst atmiņas, kuras sajauktas kopā vienā emocionālā burbulī. Sakārtošu šīs atmiņas, veidojot atskatu uz gūto pieredzi.

Viss sākās ar uzrunu manai klasei. Mēs tikām informēti par projektu, kurā būs iespēja darboties ar haskijiem!! Nodomāju: “Huh, bet es taču esmu kaķu mīļotāja... Tomēr šis projekts ir mana iespēja tikt laukā no ierastā panīkuma, kas bija radies covid-19 pandēmijas ierobežojumu dēļ. Es piedalos! ” Jā, mans lēmumus par iesaistīšanos bija pieņemts. Pirmais solis – aizpildīt pieteikuma anketu.

Anketas noformējums sniedza labu iespaidu par organizatoriem. Atbilžu opcijas sastādītas ar dziļāku nozīmi, kā tikai “jā” vai “nē”. Un, protams, sniegtā papildus informāciju deva lielāku priekšstatu par to, kas mani sagaida. Tas iedvesmoja un lika justies vēl apņēmīgākai! Es tiku iekšā projektā!

Septembra beigās tika izveidota WhatsApp grupiņa! Tas nu kļuva par starta signālu mūsu kopā būšanai turpmāko mēnešu garumā. Drīz vien arī notika mūsu pirmā nodarbība.

Rudens brīvlaikā tiku iepazīstināta ar kanīkrosu. Kas tas ir? Sporta veids. Tam eksistē specializēts ekipējums, kas nepieciešams, lai savienotu cilvēku kopā ar suni. Tajā ietilpst suņa iemaukti, elastīga pavada un josta sportistam. Es izmēģināju šo sporta veidu! Sajūtas lieliskas. Nogurums gan māca dienas beigās. Labi, ka pirms skrējiena gar Gauju mēs kopīgi iesildījāmies. Citādi nākamajā dienā muskuļu būtu sāpējuši drausmīgi! Un suņu bija tik daudz vienā vietā... Manuprāt četrpadsmit! Wow! Mans suņuks šajā nodarbībā – Bozo. Viņš ir liels un ar garu spalvu. Rotaļīgs un skaļš pēc dabas. Un patiešām mīļš. Izmēģināju arī velokamanas. Man patika šī diena.

Dažas turpmākas nodarbības norisinājās bez suņukiem. Taču arī nodarbības bez haskijiem bija vērtīgas! Labas atmiņas par vakaru kopā ar fizioterapeiti. Arī nodarbība, kurā iepazinām suņu šķirnes caur krustvārdu mīklu, iesaistījāmies bilžu spēlē ar sacensības garu.

Ieradās pavasaris. Un arī nodarbības kopā ar sunīšiem! Bozo gan sastrādājis savās mājās palaidnības un netiek ņemts līdzi pārējiem. Es izvēlējos jaunu suni – Floki. Viņš ir kāds, kurš ir apņēmības pilns tiekties uz priekšu. Tomēr fiziski mēdz ātrāk nogurt kā haskiji, kuriem viņš tiecas līdz. Šāda personības iezīme mani emocionāli uzrunāja, tādā veidā Floki kļuva par manu mīļāko no visiem. Ar Floki kopā izdzīvoju skrējienu pa meža takām, aizraujošo pārgājienu, kuru varētu raksturot kā ekstrēmu savai personīgajai pieredzei.

Lieliska nodarbība arī bija ar bezsniega kamanām. Izbaudīju braucienu gan kā pasažieris, gan arī kā vadītāja. Un saņēmu mācību: “Vadītājs NEKAD nepamet kamanas, kamēr tās nav apstādinātas.” Jā, arī pat ja tās pārvietojas ar ļoti nelielu ātrumu. Un šīs mācības nozīmi sapratu pēdējā nodarbībā.

Tā nu atgriežos pie pēdējās nodarbības – filma “Togo”. Patiešām, cilvēks kopā ar saviem haskijiem, vadot kamanas, ir viens vesels. Tas ir komandas darbs. Šo nodarbību papildināja radošas darbnīcas un kopīgās sarunas. Neviens no dalībniekiem nesteidzās pamest kabinetu. Tas noteikti parāda to, cik vērtīgs bija pavadītais laiks kopā šo vairāku mēnešu laikā.

Mana atsauksmes? Noteikti pozitīvas! Vērtējums? Piecas zvaigznes! Pēdējie vārdi? Es noteikti iedrošinu cilvēkus, kuri plāno veikt sadarbību, iesaistīties un apciemot haskiju īpašniekus, projekta ierosinātājus. Paldies ikkatram, kurš īstenoja šo projektu manā skolā!

Laura Rastaka