Projekta "TIM" aktivitātes
Publicēts 2022. gada 6.janvārī
Erasmus+ TIM 2.gads
Otrā Erasmus+ TIM projekta gada uzdevums bija strādāt pie mācību programmas izveides pirmsskolas izglītības skolotājiem, kuri strādā ar sešgadīgiem bērniem, un pirmo klašu skolotājiem. Šī uzdevuma mērķis ir izstrādāt programmu, kura skolotājiem palīdzēs veidot veiksmīgāku un dinamiskāku pāreju no PII uz 1.klasi.
Projekta dalībnieki katrs savā valstī strādāja pie programmas izveides. Latvijas komandai (Valmieras PII „Ezītis“, Valmieras 5.vidusskola un Izglītības iniciatīvu centrs) notika 9 tiešsaistes tikšanās. Šajās tikšanās reizēs mēs dalījāmies pieredzē un diskutējām par tādām tēmām kā mācību vide, novērtēšana un plānošana, mācīšanās stratēģijas un metodes, izglītības iestādes un ģimenes sadarbība, kvalitatīvas pedagoģijas pamatprincipi.ts Darbs pie programmas izstrādes turpinās vēl arī šajā mācību gadā.
Mācību brauciens uz Sīsaku (Sisak) Horvātijā
7.decembrī sākās Erasmus+ TIM projekta pirmais mācību brauciens uz Sīsaku Horvātijā. Diemžēl turp devos bez savas kolēģes Antra Savele, jo viņa saslima. Tā nu es, Līga Veikšāne, no Valmieras 5.vidusskolas, 2 kolēģes no PII “Ezītis” Valmierā un 2 kolēģes no Izglītības iniciatīvu centra Jēkabpilī, devāmies ceļā.
7.decembra vakarā ielidojām Horvātijas galvaspilsētā Zagrebā, kur mūs mīļi sagaidīja skolas direktore un viena no angļu valodas skolotājām. Tālāk mūsu ceļš veda uz Sīsaku, pilsētu, kurā atrodas mūsu sadarbības partneri - skola un bērnudārzs.
Pirmās divas aktivitāšu dienas mēs pavadījām skolā. Lai gan skolēnus redzējām tikai pa gabalu, mums bija iespēja apskatīt viņu skolu, klases, atbalsta personāla telpas u.c. Daudz runājām ar horvātu un slovēņu kolēģiem, uzzinājām viņu labās prakses stāstus, uzklausījām, ar kādiem izaicinājumiem ikdienā viņi saskaras. Vienā no nodarbībām vērojām 1.klases videostundu, bet pēc tam notika saruna ar šīs klases skolotāju. Mani pārsteidza horvātu kolēģu labās angļu valodas zināšanas un viņu ieguldītais darbs, sirsnība un rūpes, uzņemot mūs ciemos pie sevis.
Trešajā nodarbību dienā devāmies uz pirmsskolas izglītības iestādes filiāli. Tur varējām vērot bērnu ikdienas gaitas un dienas režīmu. Bērnudārza skolotāji uzsvēra, ka šeit apmācības ir vērstas uz patstāvīgu darbošanos jau no bērna pirmā dzīves gada. Viņi paši sevi apkalpo pie galda, paši ģērbjas, paši saklāj savu gulēšanas vietu un mācās viens no otra. Biju izbrīnīta par to, ka šis bērnudārzs sāk darbu pus sešos no rīta, lai vecāki, kuri strādā ārpus Sīsakas, paspētu uz darbu Zagrebā un citur.
Diemžēl gadu atpakaļ Sīsaku piemeklēja spēcīga zemestrīce, kuras laikā tika izpostīta daļa no pilsētas. Skola, kurā viesojāmies šobrīd strādā divās maiņās, jo tai ir jādala telpas ar bērniem, kuru skola tika sagrauta zemestrīcē. Tomēr pārdzīvotais netraucē horvātu kolēģiem būt viesmīlīgiem, draudzīgiem un zinošiem savā profesijā. Ļoti novērtēju mācību brauciena laikā gūto pieredzi un zināšanas.
KĀ ES GANDRĪZ NEPASPĒJU UZ LIDMAŠĪNU 🛫
Lai labāk saprastu manu stāstu... Sākotnēji starp lidmašīnām bija 2 stundu logs, bet... 2 dienas pirms lidojuma, Frankfurtes reisu nomainīja uz agrāku, tāpēc iekāpšana Frankfurtes lidmašīnā sākas plkst.8.35, lidmašīnai jāpaceļas plkst.9.15.
Zagrebas lidmašīna pienāk laikā, nolaižas nedaudz vēlāk kā paredzēts... Frankfurtes lidostas nomalē. No lidmašīnas mūs neizlaiž vēl kādas 10min. Kad visi beidzot esam autobusā, tas bija tā ap plkst.8.45 ⁉️, tas lēēēnām dodas lidostas virzienā, solot mūs aizvest uz 1.termināli. Pēc apmēram 10 min tas arī notiek, tikai, protams, pie B ieejas (mani vārti ir A 11).
Un tad sākās mans mūža lielākais un līdz šim svarīgākais skrējiens, pašai nesaprotot KUR.
Prasu darbiniekiem palīdzību, jo bez tās tajā stresā nu nekādi.
Nu jā, piemirsu pateikt, ka līdz lidmašīnas aizlidošanai ir palikušas 15 min, bet es vēl ne tuvu neesmu vārtiem, tikai A un bultiņām.
Tad pasu kontrole. Esmu rindā kāda piecpadsmitā. Saprotu, ka arī šeit jālūdz līdzcilvēku palīdzība. Viņi ir saprotoši un palaiž mani pa priekšu. Vīrietis pie lodziņa pārbauda manu ID. Arī sertifikātu šoreiz, protams, prasa un tad jau liekas, ka varbūt tas murgs ir beidzies, bet... Vācieši šodien nolēmuši visus superrūpīgi pārbaudīt. Liek nostāties tajā īpašajā sprāgstvielu pārbaudes aparātā💣. Mani pat pārmeklē no matu galiem līdz papēžiem, nez ko meklēdami. Bet tā kā neko neatrod, tad palaiž tālāk. Diemžēl… savas mantas🎒 ieraugu noliktas maliņā, kas nozīmē, ka būs vēl kāda pārbaude. Tā arī ir. Pulkstenis rāda 9.10. Man acīs asaras. Nelīdz arī tas, ka saku darbiniecei, ka mana lidmašīna tūlīt pacelsies. No somas tiek izmesta pirmajā lidmašīnā iedotā ūdens pudelīte, no kuras tik ļoti kāroju padzerties. Un es saprotu, ka nepaspēšu...
Bet tad, laikam redzot manu izmisumu😩, viņa pastumj mantas uz manu pusi un ļauj iet. Pulkstenis tobrīd rāda 9.14 (lidmašīnai jāpaceļas 9.15).
Es nepadodos un skrienu🏃♀️. Vai nu, vai nu!? Drīz ieraugu uzrakstu A 1-11 un nodomāju, varbūt viņi vēl gaida...
Un patiešām, stjuarte👩✈️, iznākusi man pretī smaidīdama un pārlaimīga (es vēl līdz pat šim brīdim nezinu, kura no mums bija laimīgāka) prasa, vai es skrienu uz šo reisu? Tik vien varu kā apliecinoši pamāt ar galvu. Viņas "thank you, thank you" ir kā medus maize manām ausīm. Cik labi, ka viņi mani gaidīja un sagaidīja!😊
Tā nu es sēžu lidmašīnā, kuru gandrīz nokavēju. Pa manu pieri tek sviedru pilītes😅 un esmu nogurusi, bet man atkal ir iedota ūdens pudelīte un priekšā vēl viena pārsēšanās. Nez' kāda būs tā!? 🤔😄
P.s. Lielā bagāža gan nepaspēja uz Frankfurtes lidmašīnu. To man piegādāja pēc 3 dienām. Bet… viss ir labs, kas labi beidzas!
Lapu sagatavoja Līga Veikšāne